Vārdnīca
Aizspriedumi – objektīvi nepamatoti stereotipi „par kādu cilvēku, cilvēku grupu vai sabiedrības parādību. Aizspriedumu pamatā ir nepareizi vai kļūdaini
vispārinājumi, kā arī strikta un nelokāma attieksme, un to rašanos veicina sociālā distance – grupu, kas atšķiras pēc sociālā stāvokļa, tautības,
reliģijas utt. dzīves nošķirtība.”
Kolčanovs B., Zankovska-Odiņa S., Zālītis K. Atšķirīgs klients daudzveidīgā Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2010, 63.lpp.
Antisemītisms ir noteikti uzskati par ebrejiem, kuri var arī izpausties kā naids pret ebrejiem. Mutiskas, rakstiskas un fiziskas antisemītisma izpausmes ir vērstas pret ebrejiem vai neebrejiem un/vai viņu īpašumu, pret ebreju kopienas institūcijām un reliģiskām vietām.
Bez tam šādas izpausmes var arī vērsties pret Izraēlas Valsti, kas tiek uztverta kā ebreju kopums. Antisemītisms bieži apsūdz ebrejus sazvērestībā pret cilvēci, kā arī bieži vaino ebrejus visā, kas ir slikts un nepareizs. Antisemītiski var būt mutvārdi, raksti, darbība, vizuālas izpausmes. Antisemītisms ietver sevī naidīgus stereotipus un negatīvas rakstura īpašības.
European Forum on Antisemitism, Antisemītisms - darba definīcija. Pieejams: http://www.european-forum-on-antisemitism.org/working-definition-of-antisemitism/latviesu-valoda-latvian/ [skatīts 2015.gada 31.oktobrī].
Asimilācija ir process, „kura gaitā cilvēks zaudē savu kultūru un identitāti, pārņemot citas grupas kultūru un identitāti vai tās
elementus… Var atšķirt arī brīvprātīgu asimilāciju (kura notiek stihiski, bez organizētas ārējas iejaukšanās, cilvēku brīvprātīgo kontaktu gaitā, pēc paša
izvēles) un piespiedu asimilāciju (valsts lēmumu vai ārējā spiediena rezultātā cilvēki ir spiesti atteikties no savas identitātes un kultūras vai tās
elementiem par labu citiem).”
Kolčanovs B., Zankovska-Odiņa S., Zālītis K. Atšķirīgs klients daudzveidīgā Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2010, 11.lpp.
Bēglis ir persona, kurai likumā noteiktajā kārtībā ir piešķirts bēgļa statuss saskaņā ar 1951.gada ANO Ženēvas konvenciju. Latvijā bēgļa statusu piešķir personām, kuras:
- pamatoti baidās no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, sociālās piederības vai politiskās pārliecības dēļ savas pilsonības valstī, vai, ja šī persona ir bezvalstnieks, - savā iepriekšējā mītnes zemē un,
- ja iepriekšminēto iemeslu dēļ, persona nespēj vai nevēlas izmantot attiecīgās valsts tiesisko aizsardzību un persona atrodas ārpus šīs valsts teritorijas.
Patvēruma meklētāju uzņemšana Latvijā: biežāk uzdotie jautājumi un atbildes. Pieejams: http://iem.gov.lv/files/text/Patveruma_mekletaji_jautajumi_atbildes1.pdf [skatīts 2015.gada 31.oktobrī].
Dažādība ir redzamu (dzimums, rase vai etniskā izcelsme, invaliditāte, vecums, utt.) un neredzamu (reliģiskā vai cita pārliecība,
izglītība, politiskie uzskati, seksuālā orientācija, utt.) atšķirību un līdzību kopums, kas „ietekmē attieksmi, izturēšanos, vērtības, kultūru, dzīvesveidu,
pieredzi, prasmes un veidu, kā mēs strādājam. Tas ir arī komplekss un nepārtraukti mainīgs attieksmju, viedokļu, uzvedības, talantu, dzīvesveida, izglītības
un citu īpašību kopums.”
Kolčanovs B., Zankovska-Odiņa S., Zālītis K. Atšķirīgs klients daudzveidīgā Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2010, 57.lpp.
Diskriminācija ir aizliegta atšķirīga attieksme.
Sk. arī Netiešā diskriminācija, Tiešā diskriminācija.
Etniskās attiecības plašā nozīmē ir tautu mijiedarbību dažādās jomās (ekonomikā, politikā, kultūrā u.c.), bet šaurā nozīmē ir atšķirīgu
pēc tautības cilvēku personiskās neformālās attiecības, kas arī notiek dažādās komunikācijas jomās - darbā, ģimenē, ar kaimiņiem, ar draugiem vai arī cita
veida neformālās attiecības.
Арутюнян Ю. В., Дробижева Л. М., Сусоколов А. А. Этносоциология. Москва: Аспект-Пресс, 1998, с. 185.
Etniskie stereotipi ir „vienkāršots, cilvēka apziņā izveidots tēls, priekšstats vai gatavs viedoklis par to, ko var sagaidīt no kādas
konkrētas etniskās grupas (tautas) kopumā un tās atsevišķiem pārstāvjiem.”
Kolčanovs B., Zankovska-Odiņa S., Zālītis K. Atšķirīgs klients daudzveidīgā Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2010, 14.lpp.
Etnocentrisms – „citu cilvēku uzvedības uztvere un interpretācija caur savas kultūras brillēm. Etnocentrisms cilvēka apziņā veido
hierarhisko piramīdu no dažādām kultūrām, ievietojot savu kultūru pašā augšā, bet citas – zemāk. Sava kultūra tiek uzskatīta par etalonu un tās standarti
tiek izmantoti, vērtējot citas grupas un indivīdus. Etnocentrisms traucē efektīvu starpkultūru komunikāciju.”
Kolčanovs B., Zankovska-Odiņa S., Zālītis K. Atšķirīgs klients daudzveidīgā Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2010, 13.lpp.
Sk. Starpkultūru komunikācija.
Fašisms ir ultranacionālisma revolucionārā forma, kad visi „veselīgie” sociālie un politiskie spēki tiek mobilizēti cīņai pret pagrimuma draudiem, kā arī lai sekmētu nacionālās vai etniskās sabiedrības atdzimšanu. Šī ideoloģija ietver sevī gan politiskās, sociālās un ētiskās kultūras reģenerāciju, gan dažos gadījumos arī eigēniskās atdzimšanas koncepciju, kas balstās uz rases doktrīnu.
World Fascism: A Historical Encyclopedia. II Volume set. Blamires C. B., Jackson P. eds. Santa Barbara: ABC-CLIO, 2006, p. 1 – 2.
Genocīds – saskaņā ar 1998.gada 17.jūlija Romas Starptautiskās krimināltiesas Statūtu
(Rome Statute of the International Criminal Court – angļu val.) 6.pantu genocīds „nozīmē jebkuru darbību, kas tiek izdarīta nolūkā pilnīgi vai daļēji
iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu, tādas kā:
(a) šādas grupas locekļu nogalināšana;
(b) nopietnu miesas bojājumu vai garīgas traumas radīšana šādas grupas locekļiem;
(c) tīša tādu dzīves apstākļu radīšana šādai grupai, lai to pilnīgi vai daļēji fiziski iznīcinātu;
(d) tādu līdzekļu izmantošana, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu šādā grupā;
(e) bērnu pārvietošana piespiedu kārtā no vienas grupas uz citu.”
Romas Starptautiskās Krimināltiesas Statūti. Latvijas Vēstnesis, 2002. 28.jūnijs, nr.97.
Homofobija ir uz aizspriedumiem balstītas iracionālas bailes no sieviešu un vīriešu homoseksualitātes un lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām (LGBT) un izpaužas kā nepatika pret šiem cilvēkiem, un tā kā tā līdzinās rasismam, ksenofobijai, antisemītismam un seksismam un tā kā homofobijai privātajā un publiskajā jomā ir dažādi izpausmes veidi, piemēram, naidīgi izteikumi un mudināšana uz diskrimināciju, izsmiešana un vārdiska, psiholoģiska un fiziska vardarbība, vajāšana, slepkavības un diskriminācija, neievērojot līdztiesības principu, kā arī tiesību nepamatota un nevajadzīga ierobežošana, un bieži vien šīs izpausmes tiek maskētas ar apsvērumiem par sabiedrisko kārtību, reliģisko brīvību un tiesībām atteikties pārliecības dēļ.
Eiropas Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūcija par homofobijas apkarošanu Eiropā, 2012/2657(RSP). Pieejams: http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+TA+P7-TA-2012-0222+0+DOC+XML+V0//LV [skatīts 2015.gada 31.oktobrī].
Iecietība - (tolerance – angļu val.) – UNESCO Iecietības principu deklarācija, kas apstiprināta 1995.gada 16.novembrī ar UNESCO
Ģenerālās konferences rezolūciju Nr. 5.61., 1.pantā sekojoši izskaidro iecietība jēdzienu:
1.1. Iecietība nozīmē cieņu pret mūsu pasaules bagātajām un daudzveidīgajām kultūrām, mūsu pašizteiksmes veidiem un cilvēka individualitātes izpausmes
veidiem, kā arī to pieņemšanu un pareizu izpratni. To veicina zināšanas, atklātība, saskarsme, kā arī domas, sirdsapziņas un uzskatu brīvība. Iecietība —
tā ir harmonija daudzveidībā. Tas nav tikai morāls pienākums, bet arī politiska un tiesiska nepieciešamība. Iecietība — tā ir tikumība, kas sniedz iespēju
sasniegt mieru un veicina kultūru apmaiņu, jo miera kultūra ir pretstatā kara kultūrai.
1.2. Iecietība nav piekāpšanās, pretimnākšana vai izdabāšana. Iecietība — tā vispirms ir aktīva attieksme, kas tiek veidota, pamatojoties uz cilvēka
universālajām tiesībām un pamatbrīvībām. Nekādos apstākļos iecietība nevar kalpot par attaisnojumu šo galveno vērtību apdraudējumam. Iecietība jāizrāda
atsevišķiem cilvēkiem, grupām un valstīm.
1.3. Iecietība — tas ir pienākums veicināt cilvēktiesību, plurālisma (tajā skaitā arī kultūras plurālisma), demokrātijas un tiesiskās kārtības nostiprināšanu.
Iecietība — tas ir jēdziens, ar kuru apzīmē atteikšanos no dogmatisma, no patiesības absolutizēšanas, kas apstiprina normas, kuras minētas starptautiskajos
cilvēktiesību aktos.
1.4. Iecietības izrādīšana, kas atbilst cieņai pret cilvēka tiesībām, nenozīmē iecietīgu attieksmi pret sociālo netaisnību, atteikšanos no savas pārliecības
vai piekāpšanās svešai pārliecībai. Tas nozīmē, ka katram ir tiesības rīkoties saskaņā ar saviem uzskatiem, bet līdz ar to arī atzīt, ka tādas tiesības ir
arī citiem. Tas nozīmē — atzīt, ka cilvēku ārējais izskats, stāvoklis, runas veids, uzvedība un vērtības atšķiras, jo viņiem ir tiesības dzīvot saticībā un
saglabāt savu individualitāti. Tas nozīmē arī to, ka viena cilvēka uzskatus nedrīkst uztiept citiem.
Declaration of Principles on Tolerance. Proclaimed and signed by the Member States of UNESCO on 16 November 1995.
Pieejams: http://www.unesco.org/cpp/uk/declarations/tolerance.pdf [skatīts 2010.gada 19.oktobrī].
Institucionālais rasisms – organizācijas nespēja „sniegt adekvātus un profesionālus pakalpojumus cilvēkiem dēļ viņu ādas krāsas, kultūras,
vai etniskās izcelsmes.”
Kolčanovs B., Zankovska-Odiņa S., Zālītis K. Atšķirīgs klients daudzveidīgā Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2010, 16.lpp.
Integrācija – „dažādu grupu iekļaušanās vienotā, uz kopīgām vērtībām un piederības izjūtu balstītā sabiedrībā, noņemot barjeras
līdzdalībai un nodrošinot vienādas iespējas visās dzīves jomās visiem cilvēkiem, saglabājot viņu identitāti un kultūru. Jāatzīmē, ka integrācija ir
abpusējs process, nevis vairākuma vērtību uzspiešana mazākumam.”
Kolčanovs B., Zankovska-Odiņa S., Zālītis K. Atšķirīgs klients daudzveidīgā Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2010, 10.lpp.
Islamofobija ir aizspriedumi, nepamatotas bailes, nepatika un naids pret musulmaņiem vai etniskajām grupām, kas tiek uztvertas kā musulmaņi. Negatīvs islāma un musulmaņu atspoguļojums, t.sk. plašsaziņas līdzekļos, visu musulmaņu, it īpaši arābu pielīdzināšana teroristiem, kas veicina rasistiskus uzbrukumus, draudus un apvainojumus.
University of California, Berkeley. The Center for Race and Gender. Defining "Islamophobia". Pieejams: http://crg.berkeley.edu/content/islamophobia/defining-islamophobia [skatīts 2015.gada 31.oktobrī].
Ksenofobija ir iracionālās bailes pret svešiniekiem, kas izpaužas sistemātiskā un atklāti naidīgā veidā.
Opinion on the fight against racism, xenophobia and intolerance. The Parliamentary Assembly of the Council of Europe on 27 September 1993.
Pieejams: http://www.assembly.coe.int/nw/xml/XRef/X2H-Xref-ViewHTML.asp?FileID=7281&lang=en [skatīts 2015.gada 31.oktobrī].
Migranti atšķirībā no bēgļiem, izvēlas pārcelties uz jaunu dzīvesvietu nevis tāpēc, ka viņiem tiešā veidā draudētu vajāšana vai nāve, bet gan galvenokārt tāpēc, lai uzlabotu savu dzīves līmeni – atrodot darbu, dažos gadījumos izglītību, atkalapvienojoties ar ģimenēm, vai citu iemeslu dēļ. Atšķirībā no bēgļiem, kuri nevar droši atgriezties mājās, migranti nesaskaras ar šādu šķērsli, lai atgrieztos dzimtenē. Ja viņi atgriežas savās mājās, viņi turpina saņemt savas valdības aizsardzību.
ANO Augstākā komisāra bēgļu jautājumos Reģionālā pārstāvniecība Ziemeļeiropā. Pieejams: http://www.unhcr-northerneurope.org/news-detail/unhcr-skatijums-beglis-vai-migrants-kurs-ir-pareizais-vards/ [skatīts 2015.gada 31.oktobrī].
Nacionālā identitāte – personas identitātes daļa, kas vieno to ar citām personām, kurām ir līdzīgas nacionāli kulturālās pazīmes.
Valoda, vērtību, uzvedības modeļu, kultūras simbolu kopums, sociālā atmiņa ir pamats, uz kura tiek veidota un uzturēta cilvēka piederība nācijai,
nācijai piederīgo savstarpējā vienotība. Nacionālā identitāte ietver ideju par ikvienas nācijas unikalitāti, bet ne pārākumu, atšķirību no citām nācijām,
ideju par nācijai piederīgo cilvēku savstarpējo kopību un ideju par nācijas nepārtrauktību.
Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012. – 2018.gadam. Rīga: Latvijas Republikas
Kultūras ministrija, 2011, 5.lpp. Pieejams: http://www.km.gov.lv/lv/doc/nozaru/integracija/Pamatnostadnes/KMPam_071011_integ.pdf
[skatīts 2012.gada 11.janvārī].
Nacionālās minoritātes ir valsts iedzīvotāju grupa, kas pastāvīgi dzīvo valstī un atšķiras no pārējiem iedzīvotājiem ar etniskām,
reliģiskām, lingvistiskām pazīmēm, kuras cenšas saglabāt un attīstīt. Parasti šī grupa ir skaitliski nelielā un nedominējošā stāvoklī.
Nacionālās minoritātes pārstāvis ir valsts iedzīvotājs, kas identificē sevi kā piederīgu pie konkrētās nacionālo minoritāšu grupas, bet citi grupas
locekļi savukārt, pieņem šo indivīdu kā savējo.
Naida noziegumi - Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (Organisation on Security and Cooperation in Europe - EDSO) Demokrātisko
institūciju un cilvēktiesību birojs (Office for Democratic Institutions and Human Rights - ODIHR) piedāvā sekojošu naida noziegumu definīciju:
A) Jebkurš noziedzīgs nodarījums, tai skaitā noziegums pret personu vai īpašumu, kad cietušais, vieta vai nozieguma mērķis ir izvēlēti pēc to faktiskās vai
šķietamās saiknes, atbalsta, piederības vai dalības grupā, kas definēta B daļā;
B) Grupa var balstīties uz tās locekļu reālu vai šķietamu rasi, nacionālo vai etnisko izcelsmi, valodu, ādas krāsu, reliģiju, dzimumu, vecumu, fizisko vai
garīgo invaliditāti, seksuālo orientāciju vai citu līdzīgu pazīmi.
Hate Crimes in the OSCE Region – Incidents and Responses. Annual Report for 2007. Warsaw: Organisation on Security and Cooperation in
Europe, Office for Democratic Institutions and Human Rights, 2008. – P.11.
Naida noziegumu „pamatā ir aizspriedumi vai naids pret indivīdiem vai sabiedrības grupu etniskās piederības, rases, reliģijas, seksuālās orientācijas,
valodas, invaliditātes, u.c. pazīmju dēļ”.
Naida noziegumi. Brošūra. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2008, 3.lpp.
Naida runa pārklāj visas izteiksmes formas, kas izplata, mudina, veicina vai attaisno rasistisku naidu, ksenofobiju, antisemītismu vai citas naida formas, kas balstītas uz neiecietību, iekļaujot: neiecietību, kas nāk no agresīva nacionālisma, etnocentrisma, diskriminācijas un naida pret minoritātēm, migrantiem un ārvalstu izcelsmes cilvēkiem.
Council of Europe Recommendation No. R(97)20 of the Committee of Ministers to Member States on “Hate Speech”. Pieejams: http://www.coe.int/t/dghl/standardsetting/media/doc/cm/rec%281997%29020&expmem_EN.asp [skatīts 2015.gada 31.oktobrī].
Nācija – tauta, kurai ir sava nacionāla valsts vai kura cīnās, lai to iegūtu. Sk. Tauta.
Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012. – 2018.gadam. Rīga: Latvijas Republikas
Kultūras ministrija, 2011, 5.lpp. Pieejams: http://www.km.gov.lv/lv/doc/nozaru/integracija/Pamatnostadnes/KMPam_071011_integ.pdf
[skatīts 2012.gada 11.janvārī].
Neiecietība - Domāšana, uzvedība, individuāla vai kolektīva attieksme, kas pauž aizspriedumus, nepamatoti negatīvu, agresīvu vai represīvu attieksmi pret cilvēkiem, kuri neiekļaujas vispārpieņemtajās normās. No vienas puses, neiecietība balstās uz aizspriedumiem pret dažādām sociālajām un etniskajām grupām un šo grupu atsevišķiem pārstāvjiem, no otras puses, vairo šos stereotipus sabiedrībā un rada tiem labvēlīgu augsni.
Tolerances trenažieris jeb ārvalstu jaunietis starp mums. Rokasgrāmata skolu pašpārvaldēm
Rīga: Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija, 2012, 113.lpp.
Netiešā diskriminācija – „iestājas tad, kad acīmredzami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda kādas rasu vai etniskas piederības
personas īpaši nelabvēlīgā situācijā, salīdzinot ar citām personām, ja vien šāds noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnojams ar tiesisku mērķi
un ja vien tas nav proporcionāls un vajadzīgs šāda mērķa sasniegšanas līdzeklis.”
Eiropas Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīva 2000/43/EC (Rasu direktīva).
Pieejams: http://www.humanrights.org.lv/html/lv/jomas/datu_baze/29607.html [skatīts 2010.gada 19.oktobrī].
Sk. arī Diskriminācija, Tiešā diskriminācija.
Noziegumu profilakse ir „valsts varas un pārvaldes iestāžu, pašvaldības vai personu grupu, vai arī atsevišķu indivīdu veikto pasākumu un darbību kopums noteiktu noziedzīgu nodarījumu veidu ierobežošanā vai novēršanā, vai arī atsevišķu noziedzīgu nodarījumu novēršanā”.
Juridisko terminu vārdnīca. Krastiņa I. red. Rīga: Nordik, 1998. 180.lpp.
Patvēruma meklētājs ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas likumā noteiktajā kārtībā iesniedzis iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijas Republikā, līdz brīdim, kad stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams galīgais lēmums par viņa iesniegumu.
Patvēruma likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2009. 30.jūnijs, Nr.100.
Persona ar alternatīvo statusu - Alternatīvo statusu piešķir personām, kuras nevar atzīt par bēgļiem atbilstoši Ženēvas konvencijai, bet saskaņā ar Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, ES likumdošanu un dalībvalstu praksēm tām ir nepieciešama aizsardzība. Alternatīvo statusu var piešķirt personai, ja ir pamats uzskatīt, ka:
- personai tās pilsonības valstī vai iepriekšējā mītnes zemē, ja persona ir bezvalstnieks, draud nāves sods vai miesas sods, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai pazemojoša sodīšana;
- personai ir smagi un individuāli draudi, kas apdraud dzīvību vai veselību plaši izplatītas vardarbības dēļ starptautisku vai iekšēju bruņotu konfliktu gadījumā;
- ārējo vai iekšējo bruņoto konfliktu dēļ personai nepieciešama aizsardzība un tā nevar atgriezties savas pilsonības valstī vai iepriekšējā mītnes zemē.
Patvēruma meklētāju uzņemšana Latvijā: biežāk uzdotie jautājumi un atbildes. Pieejams: http://iem.gov.lv/files/text/Patveruma_mekletaji_jautajumi_atbildes1.pdf [skatīts 2015.gada 31.oktobrī].
Policija ir uz likuma pamata izveidota neatkarīga publiskās varas izpildinstitūcija, kuras mērķis ir publiskā miera, likuma varas un kārtības uzturēšana sabiedrībā, indivīda pamattiesību un brīvību aizsargāšana un ievērošana, noziedzības novēršana un apkarošana, palīdzības sniegšana un kalpošana sabiedrībai, kura šo mērķu sasniegšanai var izmantot administratīvās, kriminālprocesuālās vai operatīvās darbības piespiedu metodes un līdzekļus likumu un starptautisko standartu ietvaros, sadarbojās ar citām publiskās varas institūcijām un sabiedrību un kura ir pakļauta efektīvai ārējai kontrolei.
Indrikovs Z. Policijas jēdziens demokrātiskā valstī. Administratīvā un Kriminālā Justīcija,. 2007, 3.nr., 16.lpp.
Policijas darbība ir darbība izpildvaras speciālo struktūru vadīšanā un to darbības organizēšanā sabiedriskās kārtības aizsardzībā:
sabiedriskās, valstiskās, ekonomiskās un citas drošības nodrošināšanas jomās.
Бельский К. С. Полицейское право. Москва: Дело и Сервис, 2004. с. 34.
Policijas pienākums atskaitīties par veiktām darbībām - (accountability – angļu val.) ir tiesību normu kopums, kas uzliek pienākumu
atskaitīties un satur norādes: kas, kam, kad, kādēļ un par ko atskaitās.
Accountability for Criminal Justice: Selected Essays. Stenning P. eds. Toronto: University of Toronto Press, 1995, p.5.
Kā sinonīmi pienākumam atskaitīties bieži vien tiek lietoti jēdzieni izkontrolējamība, uzskaitamība, pārskatatbildība, atbildība, atbildīgums un pakļautība.
Prevencija (praevenire – latīņu val. aizsteigties priekšā) ir „valsts realizēts pasākumu kopums, kas vērsts uz to, lai kavētu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu valstī vai kādā tās reģionā”.
Juridisko terminu vārdnīca. Krastiņa I. red. Rīga: Nordik, 1998. 214.lpp.
Profilēšana - (profiling – angļu val.) ir rases, ādas krāsas, valodas, ticības, pilsonības, nacionālās
vai etniskās izcelsmes kritēriju izmantošana bez objektīva pamatojuma tiesībsargājošo iestāžu darbinieku pārbaudēs, uzraudzības pasākumos un izmeklēšanā.
General Policy Recommendation no.11 on Combating Racism and Racial Discrimination in Policing. Strasbourg: European Commission against
Racism and Intolerance, Council of Europe, 2007, para.1, p.4.
Rasisms – „uzskats, ka kāda cilvēku grupa, kura ir identificējama pēc ārējā izskata vai kultūras pazīmēm, ir pārāka par citām,
ka šīs grupas cilvēkiem ir tiesības ierobežot citu cilvēku tiesības un iespējas: apspiest, diskriminēt, izslēgt no sabiedrības, ierobežot ietekmi uz
sabiedrībai svarīgu lēmumu pieņemšanu un īstenošanu, iespējas realizēt savas intereses un attīstīties – individuāli vai kopīgi, dažādās dzīves jomās
(kultūrā, politikā, ekonomikā, sociālajā sfērā).”
Kolčanovs B., Zankovska-Odiņa S., Zālītis K. Atšķirīgs klients daudzveidīgā Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2010, 11.lpp.
Rasu diskriminācija - Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, kas apstiprināta 1965.gada
21.decembrī ANO Ģenerālā Asamblejā, 1.pantā skaidro, ka rasu diskriminācija „nozīmē jebkuru atšķirību, izņēmumu, ierobežojumu vai priekšrocību, kuri
pamatojas uz rases, ādas krāsas, ģints, nacionālās vai etniskās izcelšanās principiem un kuru mērķis vai sekas ir iznīcināt vai mazināt cilvēka tiesību un
pamatbrīvību atzīšanu politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras vai jebkurā citā sabiedrības dzīves jomā, kā arī šo tiesību un pamatbrīvību izmantošanu
vai realizēšanu uz vienlīdzības pamatiem.”
Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu. Grām.: Mazākumtiesību rokasgrāmata. Rīga: Cilvēktiesību Žurnāls, 1998, nr. 7/8, 182.lpp.
Romofobija (Antiziganism, anti-Romanyism, anti-Romani sentiment, anti-Gypsyism) ir aizspriedumi, bailes un neiecietība (t.sk. naida runa, naida noziegumi un diskriminācija) pret romiem.
Valeriu Nicolae. Towards a Definition of Anti-Gypsyism. 2006, p. 1-2. Pieejams: http://www.ergonetwork.org/media/userfiles/media/egro/Towards%20a%20Definition%20of%20Anti-Gypsyism.pdf [skatīts 2015.gada 31.oktobrī].
Segregācija – viena no rasisma izpausmes formām, kad „dažādu grupu fiziskā atdalīšana viņu ikdienas dzīvē (mikrorajonos,
restorānos, darba vidē). Būtisks aspekts – grupu segregācija tiek sargāta ar likumu vai sociālo normu palīdzību, un segregācijas pārkāpumi tiek sodīti.
Ja šādas piespiešanas nav, cilvēku brīvprātīga izvēle kontaktēties pārsvarā ar savas grupas pārstāvjiem (uzņēmējdarbībā, dzīves vietā, kultūras pasākumos)
tiek uzskatīta par nošķirtību (separation), nevis segregāciju.”
Kolčanovs B., Zankovska-Odiņa S., Zālītis K. Atšķirīgs klients daudzveidīgā Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2010, 11.lpp.
Starpkultūru komunikācija ir „cilvēku un grupu, kas pieder pie dažādām kultūrām, savstarpējo attiecību un saziņu kopums.”
Kolčanovs B., Zankovska-Odiņa S., Zālītis K. Atšķirīgs klients daudzveidīgā Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2010, 13.lpp.
Stereotipi ir „vispārēji, vienkāršoti, noturīgi priekšstati par dažādām sociālām, arī etniskām grupām ar tām raksturīgām īpašībām.
Stereotipi veidojas cilvēku sociālās izziņas un sociālo parādību kategorizācijas procesā. Svarīgs stereotipu aspekts ir tāds, ka tie nebalstās uz objektīvu
patiesību, bet pamatojas uz diezgan subjektīviem un bieži vien nepārbaudāmiem apgalvojumiem un pieņēmumiem.”
Kolčanovs B., Zankovska-Odiņa S., Zālītis K. Atšķirīgs klients daudzveidīgā Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2010, 13.lpp.
Stigmatizācija ir „process, kura rezultātā ar dažādiem paņēmieniem konkrēts indivīds vai grupa tiek apveltīta ar kādām noteiktām,
parasti negatīvām, īpašībām.”
Kolčanovs B., Zankovska-Odiņa S., Zālītis K. Atšķirīgs klients daudzveidīgā Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2010, 15.lpp.
Tauta – kopiena, kas, balstoties uz vienu vai vairākiem nacionāli kulturāliem kritērijiem
(it sevišķi tādiem kā valoda, apdzīvotā teritorija, vēsture, dzīvesveids, kultūra), sevi uzskata par patstāvīgu kultūras kopumu.
Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012. – 2018.gadam. Rīga:
Latvijas Republikas Kultūras ministrija, 2011, 5.lpp. Pieejams: http://www.km.gov.lv/lv/doc/nozaru/integracija/Pamatnostadnes/KMPam_071011_integ.pdf
[skatīts 2012.gada 11.janvārī].
Terorisms - spridzināšana, dedzināšana, kodolķīmisko, ķīmisko, bioloģisko, bakterioloģisko, toksisko vai citu masveida iznīcināšanas ieroču lietošana, masveida saindēšana, epidēmiju, epizootiju izplatīšana, personas nolaupīšana, ķīlnieku sagrābšana, gaisa, sauszemes vai ūdens transportlīdzekļu sagrābšana vai citādas darbības, ja tās veiktas nolūkā iebiedēt iedzīvotājus vai piespiest valsti, tās institūcijas vai starptautiskas organizācijas izdarīt kādu darbību vai atturēties no tās, vai kaitēt valsts, tās iedzīvotāju vai starptautiskas organizācijas interesēm.
Krimināllikuma 88. pants: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1998. 8. jūlijs, Nr. 199/200.
Tiešā diskriminācija – „iestājas tad, kad salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk
nekā pret otru personu rasu vai etniskas piederības dēļ.”
Eiropas Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīva 2000/43/EC (Rasu direktīva).
Pieejams: http://www.humanrights.org.lv/html/lv/jomas/datu_baze/29607.html [skatīts 2010.gada 19.oktobrī].
Sk. arī Diskriminācija, Netiešā diskriminācija.
Tolerance – Sk. Iecietība.
© Ēriks Treļs, 2011 - 2024